Nepilns pusgads kopš pēdējā ieraksta.
Īsi un ar ļoti lielu intervālu – tas ir mans mīļākais izteiksmes veids.
Vēl varētu pieminēt tiešumu, bet šajā vidē tas kaut kā tiek apslāpēts.

Tiekamies pēc pusgada?
Atnāksi?

“Arabella’s got some interstellar gator skin boots
And a Helter Skelter ’round her little finger and I ride it endlessly(..)”

Jā, acīmredzot es te paviesojos.
Kaut kas te tomēr ir.
Visticamāk –
atmiņas.

338 dienas

(..) ir pagājušais laiks kopš pēdējā ieraksta šeit.
Tam par godu saorganizēju mazu feisliftu un pagremdēšanos atmiņās.
Patīkami tā vispār.

Un cik Tu esi gatavs maksāt par vientulību?

 

Principā pieķēru sevi pie domas, ka laikapstākļi kļuvuši pilnīgi nesvarīgi.

Cilvēki apkārt par to vien runā, ka “pavasaris kavējas”, “cik daudz tas sniegs var snigt”, “kad tā ziema beigsies”, “dodiet vasaru”, “gan jau snigs vēl lieldienās” un citus emocionālus tekstus, kas saistīti ar sezonu maiņu.

Šķiet, prātā tik daudz kā cita, ka aiz loga notiekošais pat ir zaudējis savu iepriekšesošo sekundāro lomu.
Nav sliktu vai labu laikapstākļu, ir šodiena.

Pārpildīts tukšums.

Viens maģisks datums piedzīvots, otrs vēl tikai nedēļas attālumā.
Bet ne par to šoreiz. Gads arī tuvojas noslēgumam.
Tad nu šoreiz ’12 gads īsumā mana Blackberry skatījumā. Jāatzīst, ka liela daļu tam nesanāca piedzīvot, bet tas jau cits stāsts.

Spied tik virsū!

Priecīgus un Laimīgu!

Bet tomēr,
kas ir nepareizāk?
Samelot kādam citam vai arī sev?

Visu lieko noliekam uz brīdi malā. Jā, tieši malā, nevis aizmetam prom.
Jo kaut kad tas liekais kļūst noderīgs.

HIGHTIMES

Un atkarība no augstuma ir atpakaļ.