20.07.08 Skonto stadionā jeb Metallica Rīgā

Parasti šie mani raksti , kuri sākotnēji gatavoti kā recenzijas , pārtop parastos bērnu miega stāstiņos par to kā Artūram šur un tur gājis. Nekādu uztraukumu – šoreiz pavisam noteikti būs tāpat , dārgie lasitāji.
Sākšu ar vārdiem – Ja kāds vēl šaubījās , ka šis koncerts pārsitīs visus apmeklētības rekordus , tad viņam diemžēl nāksies vilties.

Labi zinādams par fakta eksistenci , ka no plkst. 13 tiek atvērta fanu zona , tomēr nolēmu tik ātri nedoties uz koncerta norises vietu. Galvenokārt jau tāpēc , ka līdz pēdējam brīdim vispār droši nezināju to , ka man būs tā iespēja apmeklēt šo pasākumu.
Ap 18 bijām pie Skonto halles Hanzas ielas ieejas , tad nu devāmies iekšā. Cik redzējām , pie apsargiem bij palikuši daudzi metālistu atribūtikas piederumi – jostas , aproces un tā tālāk. Dažas no tām bija visparastākās spaiku jostas – to nu gan īsti nesapratu , kāda jēga tādas konfiscēt. Bet tas tā – mazsvarīgāk. Paņēmuši pa alum devāmies iekšā , apstaigājām stadionu , iečekojām grupas atribūtikas stendu , satikām pāris paziņas un tā. Diezgan ātri konstatējot to , ka fanu zonā var tikt iekšā jebkurš , ja tik iet pēc aproces , nolēmām doties tur. Ja vēl sākumā šaubījos par to , vai vajadzētu tur atrasties , tad pēc pāris minūtēm šaubas pazuda tāpat kā kaut cik skaidrās debesis virs skonto laukuma. Pēkšņi sāka diezgan ļoti līt lietus un visi apkārt ietērpās dažnedažādākajos polietilēna mētelīšos , protams , man arī tāds bij sagatavots – pat šķietami divvietīgs
Tad nu ieskanējās pirmie iesildītāji – The Sword. Viņu mūzika man asociējas ar bmx braucēju Chase Hawk – šim kādā video bij skanējis pieminētās grupas skaņdarbs Iron Swan. Kaut gan diezgan ļoti vienveidīga mūzika , tomēr iekustināt mani spēja vairāk kā nākamie iesildītāji – Down. Atšķirībā no vairākuma iesilušās publikas , viņu uzstāšanās laikā man tā arī neradās reāla interese klausīties un vērot grupu. Vēl pāris 0,5 aldarīši un vēl dažas bezmaksas glāzes , kuras sarunāja miks , un pulkstens jau tuvojās 21. Pēdējie tualetes apmeklējumi , jo koncerta laikā izejot no fanu zonas , atpakaļ vairs netiec ielaists , par ko gan es nepārliecinājos , jo tiku atpakaļ kaut kādā veidā.
Pēc aptuveni 35 minūtēm nodziest gaismas , no skatuves pazūd apkalpojošais personāls un ieskanās pirmie Creeping Death akordi un publika ir aizdegusies līdz baltkvēlei. Visas emocijas tiek atbrīvotas un enerģija nežēlota. (autora piebilde:- tagad drukājot šo rakstu paralēli paskatījos easyget un citu mediju sagatavotās fotoreportāžas – JOPROJĀM NETICU , KA TIEŠĀM PIEDZĪVOJU METALLICA DZĪVAJĀ)
Kā jau solīts , skan grupas ziedu laiku skaņdarbi , kas neliek nevienam vilties – Harvester Of Sorrow , Fade To Black , Master Of Puppets. Pēdējā no minētajiem laikā neviens nežēlo spēkus un dzied līdzi , ko protams varētu sacīt par visu koncerta laiku , jo vārdus taču zin un grupai prieku grib sagādāt gandrīz visi. (a.p:- tagad tieši fonā skan Master of Puppets vakardienas noskaņas rehabilitācijai). Nothing Else Matters. Domāju tas izsaka visu – šķiltavu liesmu jūra un izcila harmonija starp grupu un publiku. Neaprakstāmi , tiešām. Vēl paspēj noskanēt tādi hiti kā Enter Sandman , One un koncerts iet uz beigām. Izsaukti atpakaļ grupa nospēlē Motorbreath un visbeidzot pēc solista Džeimsa Hetfīlda lūguma dziedāt līdzi , cik vien skaļi iespējams , izskan pēdējā dziesma – Seek And Destroy. Publika viņu un pārējo grupu nepieviļ un izliek šķietami pēdējos spēkus , kuru robežas labprāt testētu vēl pāris stundas , ja vien Metallica tā vēlētos.
Emocionāli , koši , agresīvi , spēcīgi , enerģiski un grandiozi. Šo vārdu virteni varētu vīt vēl ilgi un ilgi. Trūkst vienkārši vārdu lai aprakstītu vakardienas notikumus Skonto stadionā. Koncerta beigās vēl katrs no grupas dalībniekiem pasaka pa kādam vārdam. Izskanot Džeimsa vārdiem : “Now we have a brand new Metallica family here in Latvia” , publika savu prieku neslēpj. Un visbeidzot bundzinieka Larsa teikums : “Mums taču nebūs jāgaida vēl 27 gadi, lai atgrieztos pie jums, vai ne?” (a.p:- šeit tulkots latviski). Tātad ar solījumiem atgriezties ar savu jauno albūmu Death Magnetic , kurš iznāks šī gada rudenī , grupa atvadās no Rīgas.
Par skaņu un tās kvalitāti nevar sūdzēties – tā bija Metallica un tā nebija Arēna Rīga , pēc kurā notiekošajiem koncertiem vienmēr atradīsies kāds pārgudrais , izcilais skaņas pārvaldnieks , kuram nekas nekad nav labi.
Tomēr kā jau vienmēr pēc koncerta bija dzirdamas skeptiķu nožēlojamās runas , kuras tā vien izraisīja vēlmi labākajā gadījumā ar nožēlu pasmieties par viņu domāšanu. Protams , gribējās jau dzirdēt tādus skaņdarbus kā Whiskey In The Jar , Die , Die My Darling un vēl pāris , bet kā jau saku gandrīz vienmēr pēc šādiem pasākumiem – laba daudz nevajag. Metallica atdeva visus spēkus , lai priecētu fanus šeit Latvijā pirmo reizi klātienē divu stundu garumā. Un ticu , ka viņu emocijas gan koncerta laikā , gan tā noslēgumā bija vairāk kā patiesas – grupa nevēlējās atstāt skatuvi tāpat kā 32 tūkstoši sanākušie fani stadionu. Tam visam pa virsu vēl suvenīru mešana skatuvē – šoreiz mediatoru kaudzes , bungu vālīšu un Larsa apģērba gabalu izskatā. Koncerts beidzies.
Atceroties labākos mirkļus no vakardienas arī beidzu šo vakara pasaciņu par kārtējiem Artūra piedzīvojumiem.

Ar prieku lasīšu atsauksmes kā Jūsu bērns pie tās aizmiga vai sāka skaļi kliegt , lai beidzat lasīt to murgu.

Uz tikšanos !

Easyget.lv sagatvotā fotogalerija apskatāma ŠEIT